Par mani
Dzīve ir pārāk īsa, lai satrauktos par sīkumiem, lai stresotu jau no paša rīta, tikko kā atvērtas acis. Es esmu sapņotāja un sapņoju gan naktīs, gan nomodā. Naktī redzu brīnumaini krāšņus sapņus, kuros krāsu palete nav vārdos aprakstāma, kur mūzika skan tik apbrīnojama, ka nav skaļi izdziedama, kur notikumi ir tik fantastiski, ka nav atstāstāmi. Tā ir tā otrā pasaule.. pasaule, kurā es smeļos idejas, enerģiju jaunai dienai…. Pamostoties uzvāru piparmētru tēju, nesteidzīgi to izdzeru un noskaņojos jaunai, ideālai dienai! Dienai, kura nesīs brīnumus!
Uz jautājumu ko tieši es daru, atbildēt ir diezgan grūti, jo es daru visu ko. No visa pa mazumiņam. Pats svarīgākais faktors tam, lai es vispār kaut ko darītu – tā ir patikšana šo lietu darīt un iedvesma to darīt! Es gatavoju ēst, es fotogrāfēju, es rakstu rakstiņus, es ceļoju, es lielu daļu sava laiku pavadu internetā, es pārdodu mazām meitenēm princešu svārciņus, es daru, daru, daru….. es esmu mamma un mana jaunākā meitiņa Sofija ir mana vislabākā fotomodele, bērnu fotosesijās asistente un ēdienu fotogrāfēšanas procesos kritiska ēdienu degustātore. Es daru tikai to, kas man rada prieku un laimes sajūtu!
Es dievinu garšīgi paēst un garšīgi gatavot un es dievinu ēdienus skaisti fotogrāfēt. Man patīk to visu rādīt citiem cilvēkiem, tāpēc bildes un receptes ievietoju savā blogā un sociālajos medijos. Reizi mēnesī pie manis brauc pavāre un gatavo ēdienus recepšu žurnālam, bet es klāju galdu, veidoju kompozīciju un fotogrāfēju. Tā ir sava veida meditācija nevis darbs, pilnīga atslēgšanās no ikdienas. Man ļoti patīk fotogrāfēt cilvēkus, īpaši bērnus. Ilgu laiku nevarēju atrast to lietu, kas man palīdzētu pēc fotosesijām „atlaist” katra klienta enerģiju, jo tad, kad es fotogrāfēju, es to daru ar pilnu atdevi, atverot savu dvēseli, pielaižot tai klāt tuvu, tuvu……, jo tikai pašai atveroties, es atveru klientu . Tas nav viegli, bet ir ļoti aizraujoši un garlaicīgi nav nekad. Strādājot ar cilvēkiem studijā, kāzās, dažādās ballītēs un pasākumos, man nekad nebija ienācis prātā, ka es varētu darīt ko citu. Reiz nolēmu nofotogrāfēt savas pusdienas un sapratu, ka izrādās man nepatīk tas, ko es ēdu. Tīri vizuāli caur objektīvu tas izskatījās nesmuki. Liels bija mans pārsteigums, saprotot, ka var ēst skaisti! Piemēram, brokastu musli ar jogurtu… cilvēks Parastais ņem jogurtu, ielej bļodā, ieber musli, izmaisa un ēd. Es arī tā kādreiz darīju. Tagad es cenšos pieskaņot bļodiņas krāsu jogurta krāsai vai arī skatos, lai tie kontrastē, musli ieberu viducītī jogurtam, izrotāju ar kādu piparmētras lapiņu, ja nav jāsteidzas, izmantoju galdautu, bļodiņai ir apakštasīte uz kuras glīti atrodas augļu šķēlītes utt. Tas tā, piemērs…. jo, kad pie šāda brokastu galda apsēdies, gribās ēst nesteidzīgi, smaidot un ar baudu…..Tā pirms diviem gadiem aizsākās jauna un fantastiski aizraujoša nodarbe – ēst ne tikai ar muti un vēderu, bet arī ar acīm. Veikalos es sāku pievērst pastiprinātu uzmanību lietām, kuras mani pirms tam nekad īpaši nebija interesējušas – trauki, galda piederumi, dekori, sīkumi kompozīcijām. Pašreiz man mājās ir 2x2m liels skapis pilns ar traukiem vienā eksemplārā, galdautiem, salvetēm, burciņām, pudelītēm un citiem sīkumiem. Un joprojām, ieejot veikalā, nespēju atturēties no kāres nopirkt kādu smuku šķīvi, sveci, svečturīti vai karoti.
Pirms diviem gadiem iepazinos ar Ditu Lasi („Latvijas Veģetārieša rokasgrāmata” autore), kura, uzzinot par manu aizraušanos, piedāvāja man fotogrāfes darbu viņas grāmatas receptēm. Es uzreiz piekritu! Tā bija fantastiska pieredze, mana pirmā nopietnā pieredze ēdienu fotogrāfēšanā!
Drīz pēctam sāku rakstīt blogu, nāca pirmais piedāvājums no kādas kafejnīcas uztaisīt bildes ēdienkartei, tad sāku pati gatavot receptes un bildes kādam recepšu žurnālam, palēnām ievietoju un pārdodu bildes bilžu bankās. Lai es spētu pelnīt tikai ar šo lietu, man tam būtu jāvelta 100% visa mana uzmanība un laiks, bet es nevēlos zaudēt sajūtu, ka ēdieni ar visu to skaistumu, kas rodas tos fotogrāfējot, ir meditācija un brīdis, kad es varu izpausties, klusējot. Cilvēkus fotosesijās es iedrošinu, uzmundrinu, psiholoģiski „atveru”, bet ar ēdienu caur objektīvu es komunicēju citā līmenī.
Pēc vidusskolas studēju sociālās zinātnes, reklāmu, PR, darbojos kā ārštata žurnāliste dažādos jauniešu žurnālos, mārketinga jomā šur un tur, līdz sapratu, ka tas nav „mans” un, ka man jādara tas, kas man patiesi patīk. Tā es sāku fotogrāfēt. Iestājos Fotoskolā un viens no maniem pasniedzējiem bija Gunārs Binde. Viņš vienmēr lekcijās daudz stāstīja par savu pieredzi un mani tas tā iedvesmoja, ka pēc nodarbībām „lidoju”. Vēl šodien atceros, ka reiz, kad jau pāris mēnešus biju mācījusies fotoskolā un uz fotogrāfēšanu sāku skatīties no cita skatu punkta, braucu darīšanās no Rīgas uz Liepāju un, lai gan šo maršrutu veicu regulāri, pirmo reizi pievērsu uzmanību lietām, kuras pirms tam nebiju ievērojusi – koku galotnēm, mākoņiem, krāsām, ceļu līkumiem… un man šķita, ka pēkšņi visa daba, ko redzēju, sāk skanēt kā fantastiska dziesma! Tā bija pirmā reize, kad es smaidot skaļi pateicos savam Sargeņģelim par to, ka ir palīdzējis man atrast lietu…darbu….kas dara mani laimīgu!